Tie, kas ir noguruši no dažādām politiskajām svārstībām Latvijā un ikgadējām vēlēšanām, var būt mierīgi – acīmredzot tādas nav gaidāmas tuvākā nākotnē, jo Andrejam Ēķim atkal nevajag LNT. Bet ko nozīmē šis darījums plašākai sabiedrībai?
Saskaņā ar tirgus un sociālo pētījumu aģentūras TNS Latvia datiem, aizvadītā gada decembrī abi uzņēmumi – LNT un MTG – bija tirgus līderi, raugoties pēc to īpašumā esošo TV kanālu skatīšanās laika. LNT (11,4%), TV5 (4,7%) un TV3 (14,1%), TV6 (2,8%), 3+ (4,7%) kopā aizņēma vairāk nekā trešdaļu jeb 37.7% kopējā TV skatīšanas laika. Vai tā ir pietiekami liela koncentrācija, lai MTG koncernam tirgū veidotos dominējošas stāvoklis, kuru Konkurences padome nedrīkst pieļaut?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir svarīgi precizēt, kas ir tirgus, par kuru runājam. Uz bezmaksas «nacionālajā apraidē» esošiem kanāliem pilnā mērā attiecas teiciens «ja tu nemaksā par pakalpojumu, tu neesi klients, tu esi prece». Skatītāji nav TV klienti. Viņi ir prece, ko TV kanāli pārdod saviem klientiem – reklāmdevējiem. Tāpēc tirgus, kas ir jāapskata darījuma kontekstā, viennozīmīgi ir TV reklāmas tirgus.

Šim tirgum ir viena interesanta īpatnībā: tā «fiziskais» apjoms (reklāmas laiks) ir ierobežots. TV kanālu ir tik, cik ir. Un maksimālo reklāmas īpatsvaru raidlaikā ierobežo likums (10% LTV1 un LTV7, 20% LNT un TV3), Tas nozīmē, ka pēc apvienošanas viens uzņēmums kontrolēs 67% no tirgus apjoma. Visticamāk, tas spēs darboties «pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkurentiem un klientiem» (no dominējošā stāvokļa definīcijas likumā), nosakot reklāmas cenas.

Kāpēc šis apjoma ierobežojums ir svarīgs? Ja man pieder, teiksim, alus darītava, kas kontrolē 70% tirgus, es nevaru atstāt bez uzmanības konkurentu ar 30% tirgus daļu. Ja nosaku pārāk augstas cenas, otrais brūveris var mēģināt man šo tirgus daļu atņemt, samazinot cenas un kāpinot ražošanas apjomus. Situācija ir citāda, ja man pieder autostāvvieta ar 70 vietām, un mans vienīgais konkurents pilsētā ir stāvvieta ar 30 vietām. Pat ja konkurents prasītu 50 santīmus par stundu, es varu iekasēt divreiz vairāk, kamēr ir vismaz 100 autoīpašnieki, kuri var atļauties 1 Ls stundā. Protams, mana “tirgus vara” nav bezgalīga, jo turpinot paaugstināt cenas, kādā brīdī klienti izvēlēsies braukt ar sabiedrisko transportu vai atradīs citas alternatīvas (atgriežoties pie apskatāmā jautājuma -  pirks cita veida reklāmu).  Bet tie vienalga paliek zaudētāji, salīdzinot ar reālas konkurences situāciju.

Var iebilst, ka reklāmdevējs var vērsties ne tikai nacionālajos kanālos, bet meklēt laimi arī satelīttelevīzijās un kabeļtelevīzijās. Bet, pirmkārt, latviski runājošo auditoriju tādā veidā nesanāks uzrunāt. Lielākie no šiem kanāliem translē krieviski. Un otrkārt, tos (PBK, NTV Mir Baltija, REN Baltija) kontrolē viens uzņēmums. Šāds tirgus izskatās pēc duopola, kurā turklāt abiem dalībniekiem nav pat jākonkurē sava starpā, jo tie tirgu ir sadalījuši.

Pretēji dažiem komentētājiem, man nav nekādu iebildumu, ka Latvijas telekompāniju nopērk ārzemju investors. Tāpat nav pretenziju pret Modern Times Group kā Latvijas mēdiju aktīvu īpašnieku. Bet šajā reizē Konkurences padomei jāpasaka darījumam savs stingrais «nē». Lai A. Ēķis tomēr pameklē citu pircēju sava telekompānijai.

Tēma, vai valsts uzņēmumi drīkst daļu no nopelnītā tērēt ziedojumos, kļuva aktuāla ekonomikas krīzes rītausmā jeb pirms dažiem gadiem. Vispārējā finanšu trūkuma dēļ, tika pieņemts lēmums publiskā kapitāla uzņēmumiem un organizācijām liegt atbalstīt sportu, kultūru, sociālos projektus utt. Viens no tā laika redzamākajiem upuriem bija basketbola klubs ASK, kas tika «atbrīvots» uzreiz no visiem galvenajiem finansētājiem – finanšu nespējīgās Parex bankas, Rīgas Domes un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem – un aizgāja nebūtībā.

Laiki mainās, valsts kļūst šķietami turīgāka, un iepriekš pieņemtās normas atkal ir atceltas.

Finanšu ministrijas apkopotā informācija liecina, ka valsts uzņēmumi ik gadu kļūst aizvien dāsnāki. Ja pirmskrīzes laikā kopumā tika ziedoti 1,2 miljonu latu, tad 2009. un 2010. gadā attiecīgi 7,4 un 5,6 miljonu latu. Dāsnākais ziedotājs ir Latvijas Valsts meži (LVM). Pērn nepilna puse no visas naudas ziedota sportam – 42.3%, trešdaļa – sociālajai palīdzībai (34.5%) un pavisam nedaudz kultūrai (14.2%) un citiem mērķiem.

Nav šaubu, ka sports, mākslas, kultūras un izglītības projekti ir jāatbalsta. Nemaz nerunājot par atbalsta sniegšanu tiem, kas par sevi paši nespēj pietiekami parūpēties. Tomēr, pat ja Latvijā ir pieņemts, ka valsts veic sev neraksturīgas funkcijas – nodarbojas ar uzņēmējdarbību, vai ir pareizi, ka valsts kapitālsabiedrības uzņemas vēl arī kultūras un sporta mecenātu un sabiedrības labdaru lomu?

Valsts uzņēmumi tiek dibināti, lai gūtu peļņu no uzņēmējdarbības un īstenotu kādu valstij svarīgu funkciju savā uzņēmējdarbībā. Uzņēmumu vadība tiek iecelta un vērtēta pēc darba rezultātiem – šo mērķu sasniegšanas. Nu vismaz tā tam vajadzētu būt. Kāpēc tad šo uzņēmumu vadība uzņemas spriest, kādiem sociāliem mērķiem tērēt mūsu naudu? Turklāt veids, kā tas notiek, kārtējo reizi rada aizdomas par subjektivitāti un politiskajām interesēm.

Tā, piemēram, basketbola klubs VEF Rīga, kura padomes priekšsēdētājs ir viens no Vienotības līderiem Edgars Jaunups, saņēmis 450 000 latu finansējumu no LVM sportam šogad ziedotās naudas, liecina pietiek.com rīcībā esošā informācija. Tieši tikpat liela summa piešķirta ar citu politisko spēku – šobrīd opozīcijā esošo Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) – saistītajam basketbola klubam Ventspils, kura prezidents ir Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij). Un šie nav vienīgie piemēri. Jāatgādina, ka pirms vairākiem gadiem, tad, kad tika spriests un izlemts, ka uzņēmumi un organizācijas ar publisko kapitālu nav tiesīgi ziedot, viens no debašu dienaskārtības jautājumiem un secinājumiem bija, ka valstij ir jāatbalsta bērnu un jauniešu sports, bet profesionālā sporta finansēšanā klubiem ir pašiem jāspēj piesaistīt privātais kapitāls. Tagad tas ir «piemirsies».

Valsts uzņēmumi izmanto savu iedzīvotāju – nodokļu maksātāju – līdzekļus, līdz ar to var uzskatīt, ka arī valsts uzņēmumu peļņa pieder nodokļu maksātājiem. Attiecīgi arī tiesības izlemt kā un kur to izmantot. Labs vai slikts, bet, gan no nodokļiem, gan cita veida darbības, valstī ieņemtās naudas tērēšanai tradicionālais instruments saucas valsts budžets. Gala lēmumu pieņem, tautas uzticības mandātu saņēmušie deputāti jeb Saeima, kas atbild savu vēlētāju priekšā. Politiķu darbību kontrolē mediji, bet ierēdņu rīcību, operējot ar valsts līdzekļiem, reglamentē likumdošana. Nu tā vismaz vajadzētu būt. Tāpēc mans priekšlikums ir ļoti vienkāršs. Atvieglosim dzīvi valsts uzņēmumu vadībai – lai uzņēmumi samaksā nodokļus un iemaksā valsts budžetā dividendes no peļņas, bet to vadītāji pievēršas saviem tiešajiem pienākumiem.

Ražots Latvijā ir izstādes nosaukums, kura, kā izrādās, notiek jau trešo gadu pēc kārtas. Nosaukums gana ambiciozs un rada asociācijas ja ne ar Frankfurtes auto šova vai CeBIT tehnoloģiju foruma vietējo līdzinieku, tad vismaz ar Tautsaimniecības sasniegumu izstādi PSRS laikos. Minēto asociāciju mudināts, šogad izlēmu to apmeklēt un padalīties savos secinājumos blogā.
DK Daugava, Cēsu Alus, Ilgezeem, Pūres šokolāde, Rēzeknes gaļas kombināts, Valmiermuižas alus bija dominējošie zīmoli, kas arī aizņēma lielāko daļu no ne tuvu ne piepildītās Skonto izstāžu halles. Virkne amatnieku – tautas daiļamata meistaru, pāris kosmētikas un mēbeļu ražotāju, un, nedaudz ironiski – Valsts Nodarbinātības aģentūra. Šķiet par vienīgo haiteku var uzskatīt Jelgavas – Maskavas autobusu ražošanas kopuzņēmuma Amoplant un, iespējams, savulaik skaļi prezentēto, bet šodien jau aizmirsto, Advaita pieticīgi izstādīto produkciju. Kopumā laikam vienīgā atšķirība no ikgadējā gadatirgus Brīvdabas muzejā, ir tirgotāju atrašanās apjumtās telpās un oktobra drēgnums pilsētas ielās.

Var jau būt šim apkopojumam nebūtu nozīmes, ja pasākums sauktos «tirdziņš» un risinātos ap Ziemassvētkiem vai Jāņiem kādā no pilsētas laukumiem. Tomēr nezinātāja gaidas varētu cerēt vienuviet saskatīt vismaz tos sasniegumus, ko demonstrē LTV raidījums «Latvija Var!» Un tādu, kā zināms, nav maz. Bet acīmredzot uzņēmumus SAF, Grindeks, Sidrabe, PATA AB un citus maz interesē atrādīšanās pašmāju publikai. Ne miņas izstādē nebija arī no Latvijas eksporta kūrētājiem LIAA un visu uzņēmēju virsorganizācijas LTRK.

Tas nu būtu par nosaukuma neatbilstību saturam. Bet tagad par pašu saturu.

Patiesībā jau ir labi, ka Latvijā ir uzņēmīgi cilvēki, kas strādā, rada pievienoto vērtību un turklāt to visu vēl spēj kādam pārdot. Izstādes un dažādi cita veida forumi ir vietas, kur iepazīties ar jauniem sadarbības un realizācijas partneriem, tāpēc katram, kas izlēmis piedalīties tajos, ir būtiski maksimāli efektīvi izmantot piedāvāto formātu. Latvijā regulāri notiek visdažādākās nozaru izstādes, kuras visā visumā nevar sūdzēties ne par dalībnieku, ne apmeklētāju trūkumu.

Novērojumi liecina, ka viena no izplatītākajām izstāžu dalībnieku pieejām ir izstāde kā direct sales vieta. Nevis iespēja izcelt un parādīt produkta labās īpašības, priekšrocības un atšķirības no konkurentu ražojumiem, bet gan vieta kur tirgot bez uzcenojuma vai par ražotāja cenām. Ja vien uzņēmums nav plānojis darboties tikai un vienīgi tiešās pārdošanas nišā, tāda pieeja var skarbi atspēlēties nākotnē. Visticamāk klientam būs izveidojies nepareizs priekšstats par to, cik pārdodamajai precei būtu jāmaksā, un, iepērkoties pie mazumtirgotāja, klients vairs negribēs pārmaksāt.

Mārketinga pētījumi ir viens no izmaksu ietilpīgākajiem posteņiem ikviena uzņēmuma biznesa plānošanā. Izstāde ir vieta, kurā uzņēmējam ir iespējas bez īpašiem kapitālieguldījumiem notestēt potenciālo klientu reakciju uz dažādiem pārdošanas argumentiem – variēt preces cenu, testēt preces īpašības, uzklausīt klientu atsauksmes un iebildumus utt.  Citiem vārdiem, izstādi iespējams izmantot kā sava veida mārketinga laboratoriju, kurā sava produkta vai pakalpojuma pētījuma izmaksas ir zemākas nekā tās veicot ārpus izstādes ietvariem.

Acīmredzot Latvijas izstāžu kultūrā vēl daudz ko ir mācīties gan to organizētājiem, gan dalībniekiem.